Fragmenti no 12 soļu darba burtnīcas
(notiek tulkošana, grupu pārstāvjiem var lūgt iedot darba materiālu)
PAB-ā mēs mācāmies koncentrēties uz sevi un atrast savu patieso identitāti. Lai varētu augt emocionāli un garīgi, mums jāpiepildās ar vēlmi strādāt ar Divpadsmit soļiem.
Ceļš uz stabilu emocionālo skaidrību notiek cauri PAB Divpadsmit soļiem. Šie soļi ir Pieaugušo alkoholiķu bērnu programmas sirds. PAB soļi ir ar laiku pārbaudīto Anonīmo Alkoholiķu soļu adaptācija un ir smalki un efektīvi instrumenti. PAB soļi palīdz tikt skaidrībā ar un izveseļoties no traumām, kas iegūtas audzināšanas nevērības, vardarbības vai noraidījuma gaisotnē. 30 gadu pieredze PAB ir padarījusi par pārbaudītu programmu, kas piedāvā tikt ārā no neskaidrības. Mūsu programma dod mums skaidrību un veselo saprātu, pēc kā mēs vienmēr esam tiekušies, bet līdz galam neticējām to esamībai, tā kā mēs uzaugām disfunkcionālās ģimenēs.
Sākot ar pirmo AA sadraudzības publikāciju 1939. gadā, Divpadsmit Soļi atviegloja ciešanas miljoniem alkoholiķu, narkomānu, līdz-atkarīgo, rīmu, seksaholiķu un citu atkarīgo un kompulsīvo personību tipu. Soļi un to dažādās adaptācijas atnesa pārliecību, cerību un uzlabojumus dzīvē tiem, kas vēlējās mainīties. Divpadsmit soļi atnesa izveseļošanos pat tiem PAB sadraudzības locekļiem, kuriem ģimenēs nebija atkarību. Mūsu pieredze rāda, ka šie PAB locekļi pārņēma tās pašas pamestības un kauna jūtas, kā bērni, kas izauguši alkoholiķu un narkomānu ģimenēs.
Sākot ar pirmo soli, mēs iznīcinām noliegumu, kas var sasniegt pat noliegumu par vardarbību un nevērību, kas notika bērnībā. Noliegšana tāpat nozīmē pieradumu pie tādas uzvedības vai piezīmēm, kas acīmredzami mums ir nodarījušas ļaunu. Pat ja mēs piekrītam, ka pret mums vērstā uzvedība bija kaitīga, mēs, iespējams, paliekam noliegumā, tā kā neatzīstam sekas šādai rīcībai mūsu šodienas dzīvē. Mēs turpinām dzīvot noliegumā, ja mēs mēģinām attaisnot savas ģimenes uzvedību. Mēs pārvaram noliegumu, atceroties visu, kas ir noticis. Mēs atklājam zaudējumus savā dzīvē un rakstām savu stāstu. Atbalsts un palīdzība ļauj mums saredzēt, ka, lai izdzīvotu disfunkcionālas ģimenes vidē, mums bija jāuzvelk maska.
Fragmenti no 12 soļu darba burtnīcas
(notiek tulkošana, grupu pārstāvjiem var lūgt iedot darba materiālu)
Kāds beidzot ir to pierakstījis
Pirmo reizi, kad es lasīju kopīgās pieaugušo bērnu iezīmes, es jutos kā zvans, kas pamatīgi zvanīts. Es biju mierīgs ārpusē, bet vibrēju iekšpusē. Es nespēju noticēt tam, ko lasu. Es atceros, ka skatījos pār plecu, lai pārbaudītu, vai kāds nav kādā viltīgā veidā ielicis šo tekstu man pastā.
Es berzēju ar pirkstiem lapu, cenšoties sajust vārdus, jo tie šķita tik īsti. Vārdi par to, kā es nosodu sevi bez žēlastības un izpatīku cilvēkiem aprakstīja manu domāšanu un uzvedību skaidrā valodā. Es nespēju to noliegt. Kā bērns es tiku smagi lādēts un pakļauts vardarbībai. Es nekad netiku uzklausīts. Tagad kāds, kurš nekad nebija mani saticis, bija uzrakstījis kā es domāju un jutos. Līdz es atradu PAB, es biju vadījis visu savu dzīvi tiesājot sevi un nejūtoties labi. Es lietoju narkotikas un izreaģēju nepatīkamos veidos, jūtoties pazudis. Es izlasīju pazīmes pirmo reizi 20 gadus atpakaļ. Kopš tā laika esmu atkarīgs no PAB. Pazīmes un Divpadsmit Soļi deva man jaunu dzīvi un mīlestību pret sevi.
Mans ķermenis atceras, kas notika
Pagāja kāds laiks, kamēr es sapratu, kas tiek runāts PAB sapulcēs. Kopējā uzvedība (14 pazīmes) nozīmēja daudz, es tās ātri uztvēru. Bet visas tās runas par to, ka kāds tika kaunināts un atraidīts, likās gāja man garām daudzus mēnešus ja ne gadus. Es spēju atcerēties vardarbības mehāniku, kas ietvēra to, ka dzirdēju, ka mans tēvs sauca manu mātu vulgāros vārdos uzbruka, kad man bija 4 gadi. Es pat redzēju asinis un zobus lidojam, kad mans agresīvais tēvs izslēdza vīriešus klubos un pudeļu korķu paukšķus. Bet jūtas, kas saistītas ar šiem notikumiem, neparādījās ilgāku laiku. Es biju tik apklusināta un aizvērta, ka es nevarēju sakontaktēties ar tām šausmām, ko es droši vien jutu, kad atcerējos šos brīžus.
Man palīdzēja konsultants kurš lūdza man stāstīt lēnām, kad es I vēlreiz atstāstīju vardarbīgu epizodi savās mājās. Bija atšķirība, vai stāstu strauji, bez jūtām un domām, kad to stāstu. Viņa teica, ka man ir post-traumatiskā stresa traucējumi. Es biju skeptiska, bet es zināju, ka manas atmiņas bija vardarbīgas un nenormālas. Man bija augsts tolerances līmenis redzēt vardarbību un nejust. Es saņēmu palīdzību arī no cita avota - filmām. Es sāku just jūtas un spriedzi savā ķermenī, kad skatījos vardarbīgu ainu filmā. Es neskatījos vardarbību, bet dažas ainas, pat televizorā, sāka atsaukt to, ko es nebiju jutusi ilgu laiku. Tas notika Dieva noteiktā laikā. Es nebiju gatava tam, kad es atnācu uz šejieni, bet mans ķermenis stāsta man, kas notika un es to varu izturēt.
Divpadsmit soļu dāvana
Mans draugs pārstāja nākt uz PAB sapulcēm, jo viņš domāja, ka Divpadsmit soļi ir disfunkcionālas ģimenes sistēmas turpinājums. Viņam Divpadsmit soļi bija tikai saraksts ar lietām, ko darīt, lai saņemtu atzinību un kļūt par pieņemami atbilstošu kāda cita standartiem. Bet Anonīmie Alkoholiķi nesāka ar Soļiem, kad 1935. gadā aizsāka AA. Pirmie soļi nāca pēc pirmajām sapulcēm, mēģinot piedāvāt ieteikumus, nevis likumus atveseļošanās procesam.
Kāds pajautāja pirmajam simtam skaidro alkoholiķu AA, ko viņi darīja savādāk, kas visbeidzot salauza nāvējošās alkoholisma važas, slimības, kas izaicinājusi visus medicīniskos un reliģiskos ārstēšanās līdzekļus cauri gadsimtiem. Grupa teica, ka viņi diskutējuši par savas atlabšanas attīstību un tad AA līdzdibinātājs Bils V. dokumentēja šo procesu, kas tika lietots, lai iegūtu skaidrību. Tas bija sākums ieteiktajiem Divpadsmit soļiem. Pārskatot manu paša atlabšanas procesu PAB, es tagad redzu savu Augstāko Spēku, kas mani vadīja mani, strādājot ar soļiem. Divpadsmit soļu dāvana rezultējās manā emocionālā un garīgā skaidrībā.
Cīņā nekas nav cildens
Es esmu bijis situācijās, kur rezultāts būtu bijis labāks, ja es pateiktu "nespēju to izdarīt". Tā vietā es uzņēmos neiespējamo, cietu sakāvi un piekāvu sevi par to. Es gāju bez atpūtas, miega un ēdiena lai noturētu savu fokusu uz tā brīža uzdevumu. Nerimstoši es izskatīju dažādas perspektīvas, kamēr es atradu cēlu kā paveikt darbu.
Tas izsmēla enerģiju, kas bija nepieciešama izdzīvošanai.
Es sāku novērties no savas ģimenes un draugiem. Vienu dienu es sēdēju uz paklāja savā mājas birojā, skatoties uz papīra kalniem. Es nespēju sakārtot papīrus vai atrast tos, kurus man vajag. Es nespēju piecelties no grīdas. Es spēju tikai raudāt. Es domāju, ka mana dzīve nekad nekļūs labāka un es vēlējos nomirt.
Mans terapeits teica „Kad tu iemācīsies, ka to nevari izdarīt, tev būs iespēja. Līdz šim brīdim tu mēģini atrast vairāk enerģijas, lai turpinātu mēģināt. Labākā lieta, ko tu vari priekš sevis izdarīt, ir apkrist, atklāt, ka tava dzīve ir nevadāma un saprast, ka tu nevari paveikt to visu."
Kad mana dzīve bija kļuvusi tik slikta, cik vien slikta varēja kļūt, es sāku nākt uz PAB. Es atklāju, ka esmu pieņēmis Pirmo soli, sakot „es to vairāk nespēju. Es izstājos." Mana dzīve kļuva labāka no tā brīža. Es biju nokļuvis līdz apakšai.
Kamēr došana, cik vien spēj, ir apbrīnojama, es iemācījos PAB zināt savas spējas ierobežojumus. Kad es kaut ko nevaru, man vienkārši tas jāatlaiž. Kad es redzu savus draugus cīnoties, es nemēģinu salabot viņu dzīves priekš viņiem. Kad viņi nonāks līdz savam „dibenam”, atlaidīs tvērienu un saņems palīdzību kā tas notika ar mani. Es beidzot atklāju, ka cīņa nav nekas cildens. Es izdzīvoju.
Es vairs to nespēju darīt viens
Es uzaugu, kā es biju domājusi, normālās mājās. Mana māte sāka strādāt, kad es gāju pirmajā klasē. Mani abi vecāki strādāja un sagaidīja, ka es un manas abas māsas rūpējas par māju. Ap to laiku, es atceros, kā sāku negribēt iet uz skolu un nevēlējos pamest māju. Kad biju skolā, es gribēju iet mājās savā pusdienu pārtraukumā, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Es domāju: „Ja es vairāk rūpēšos, es būšu pietiekami laba, lai mani mīlētu.” Bet es nekad nejutu, ka esmu pietiekoši laba.
Kad es uzaugu, es kļuvu par skolotāju. Kā vienai no visatbildīgākajām skolotājām, man tika uzticēti papildus pienākumi un problemātiskie bērni. Ilgu laiku es uzņēmos papildus pienākumus. Mana dzīve vijās ap skolu un mājas saimniecību. Es biju svarīga dēļ tā, ko es darīju. Es biju mans darbs.
Kad es atklāju, ka nespēju izturēt stresu, es runāju skolā. Es tiku ignorēta un man teica, ka es „darot lielisku darbu”.
Man sākās panikas lēkmes. Kad es sāku mācīt bērnus pēc skolas un apspriesties ar vecākiem par atskaitēm, es piedzīvoju plecu sāpes un aizgāju pie sava ārsta. Šajā vakarā man uznāca pamatīga panikas lēkme un es aizgāju pie sava drauga uz mājām.
Es aizgāju pie terapeita un teicu: ”es atsakos to darīt.” Viņš vaicāja . kas ir „tas”. "Es nezināju. Kad braucu mājās, es pēkšņi sapratu, ka „tas” bija dzīve. Es vairs nespēju turpināt. Mana dzīve bija kļuvusi nevadāma. Nekas jautrs priekš manis. Es neredzēju nākotni. Man vajadzēja palīdzību, lai es vienkārši parūpētos par sevi un paēstu.
Rehabilitācijas novērtētājs, pie kura es gāju, ieteica apmeklēt PAB sapulces, pat ja alkoholisms nebija manas ģimenes problēma. Es aizgāju uz sapulci. Bija pārāk agri man iet uz sapulcēm, jo biju ļoti sliktā formā. Es paķēru kādu literatūru un atpazinu sevī 14 pazīmes (Problēma). Ja kaut kur ir palīdzība, es domāju, varbūt tā ir PAB programmā. Es sāku apmeklēt sapulces regulāri. Kopš tā laika es esmu ļoti pateicīga par šo programmu.