Izdzīvošanas pazīmes
-
Mēs kļuvām izolēti un sākām baidīties no cilvēkiem un autoritātēm.
-
Mēs kļuvām par atzinības meklētājiem šajā procesā zaudējām savu identitāti.
-
Mēs baidāmies no dusmīgiem cilvēkiem un jebkādas kritikas par mums.
-
Mēs vai nu kļūstam par alkoholiķiem vai apprecamies ar tādiem, vai izdarām abus, vai arī sameklējam citu kompulsīvu cilvēku kā piemēram darbaholiķi, lai piepildītu savu slimīgo vajadzību pēc pamestības.
-
Mēs dzīvojam dzīvi no upuru skatu punkta un šī vājība mūs piesaista veidojot attiecības ar draugiem un iemīloties.
-
Mums ir pārlieku attīstīta atbildības sajūta, mums ir vieglāk būt aizņemtiem ar citiem cilvēkiem, nevis sevi; tas mums ļauj pārāk cieši neskatīties uz saviem trūkumiem utt.
-
Mums rodas vainas sajūta, kad pastāvam par sevi, nevis piekāpjamies citiem.
-
Mēs kļuvām atkarīgi no aizrautības.
-
Mēs jaucam mīlestību ar žēlumu un sliecamies „mīlēt” cilvēkus, kurus mēs varam “žēlot” un “glābt”.
-
Mēs esam apspieduši savas jūtas no mūsu traumatiskās bērnības un pazaudējuši spēju just un izpaust mūsu jūtas, jo tas ir pārāk sāpīgi (Noliegums).
-
Mēs bargi tiesājam sevi un mums ir ļoti zems pašnovērtējums.
-
Mēs esam atkarīgas personības, kas ārkārtīgi baidās no pamestības un mēs esam gatavi darīt jebko, lai tikai noturētos attiecībās, lai nepiedzīvotu sāpinošās pamestības sajūtas, kuras mēs saņēmām dzīvojot kopā ar slimiem cilvēkiem, kuri nekad emocionāli nebija ar mums.
-
Alkoholisms ir ģimenes slimība, mēs kļuvām par para-alkoholiķiem (līdzatkarīgajiem) un pārņēmām slimības iezīmes, pat ja mēs nepārņēmām dzeršanas paradumu.
-
Para-alkoholiķi (līdzatkarīgie) ir drīzāk reaģētāji nevis paši vada savu dzīvi.
Pretējās izdzīvošanas pazīmes
-
Lai apslāpētu bailes no cilvēkiem un izolācijas, mēs diemžēl kļūstam par tiem valdonīgajiem cilvēkiem, kas iebiedē citus, liekot viņiem attālināties.
-
Lai izvairītos no pārlieku lielas sasaistīšanās ar citiem un sevis pazaudēšanas tādā veidā, mēs kļuvām dzelžaini pašpietiekami. Mēs atgrūžam citu sniegto atzinību.
-
Mēs iebiedējam citus cilvēkus ar dusmošanos un draudiem par pazemojošu kritiku.
-
Mēs panākam pārsvaru pār citiem cilvēkiem un atstumjam viņus pirms viņi to izdara ar mums, vai arī mēs pilnībā izvairāmies no attiecībām ar atkarīgiem cilvēkiem. Lai izvairītos no sāpinājuma, mēs izolējamies, attālināmies un tādējādi pametam novārtā paši sevi.
-
Mēs dzīvojam dzīvi no uzbrucēja skatupunkta un veidojot attiecības mūs piesaista cilvēki, ar kuriem varam manipulēt un tos kontrolēt.
-
Mēs esam bezatbildīgi un vērsti uz sevi (egocentriski). Mūsu pārspīlētā svarīguma sajūta mums neļauj saskatīt mūsu pašu trūkumus un nepilnības.
-
Mēs citiem cilvēkiem liekam justies vainīgiem, kad viņi cenšas pastāvēt par sevi .
-
Mēs nomācam savas bailes ar sastingumu un nejūtību.
-
Mēs neieredzam cilvēkus, kuri “tēlo” upurus un lūdzas tikt izglābti.
-
Mēs noliedzam to, ka esam sāpināti un apspiežam savas emocijas ar pārspīlētu pseido-emociju izrādīšanu.
-
Lai pasargātu sevi no pašpārmetumiem par to, ka nespējām “izglābt” bērnības ģimeni, mēs projicējam savu naidu pret sevi uz citiem cilvēkiem un tā vietā, lai sodītu sevi, sodām viņus.
-
Mēs “pārvaldām” milzīgu zaudējuma sajūtas apjomu, kura nāk no pamestības ģimenē un tāpēc cenšamies ātri atbrīvoties no attiecībām, kuras apdraud mūsu “neatkarību” (“neļaut sev pietuvoties”).
-
Mēs atsakāmies atzīt, ka mūs ir ietekmējusi ģimenes disfunkcija vai ka ģimenē valdīja disfunkcija vai arī to, ka mēs esam pārņēmuši jebkādus savas ģimenes destruktīvos priekšstatus vai uzvedību.
-
Mēs izturamies tā it kā mēs nepavisam neesam tādi kādi bija atkarīgie cilvēki, kuri mūs uzaudzināja.